• Baiba Vilsone-Kovisāre

Atzīšanās

Es zinu, ka šo ierakstu nesākšu ar "mana 2021 gada apņemšanās ir ..." , gribu to iesākt ar šādiem vārdiem - "Es atgūšu savu sievišķīgumu, es atgūšu sevi". Varbūt izklausās banāli, bet beidzot gribu atgūt SEVI, darīt to, kas man sagādā prieku un uzlādē. Atrast ceļu atpakaļ darba lietās un to balansēt dzīvē ar bērniem. Klusi cerēju, ka tas viss atgriezīsies līdz ar trīņu bērnudārza uzsākšanu. Darbs bija, bet nebija nekā cita kā darbs, mājas, ēst gatavošana, trauki, drēbes mājas uzkopšana un slimošanas. Jā, tā ir ģimenes dzīve, tā ir manas ģimenes dzīve, bet tajā pietrūka laika sev. Ceļojums vai atpūta pie jūras kādā namiņā izklausītos vilinoši, bet pie šī brīža situācijas pasaulē negribas riskēt. Gribas kost pirkstos , kāpēc nekur neaizbraucām, kāpēc neko nesaplānojām, kad tas bija atļauts. Bet tas viss, protams, ir īstermiņā, tas man nedarbojas. Tas ir izmēģināts. Man nestrādā!


Es atzīstos, beidzot es atzīstos, ka mammas loma ir visgrūtākā loma, vissmagākais darbs un emocionālākā pielāgošanās dzīvei. Gaidot un piedzimstot trīņiem pa ausu galam dzirdēju "Jums būs grūti!" "Kā Jūs tiksiet galā?". Turējos un krampjaini turējos pretī, teicu, viss būs labi, Mums arī viss ir labi, bet brīžiem sajukšana prātā, jau liekas kā norma.


Ir reizes, kad salūzti simts gabalos, bet neviens to nepamana, jo ārēji esi stiprs un tad Tu salūzti atkal, salūzt Tava veselība, kas nozīmē brīdinājumu. Veselība vienkārši bankrotē.

Es zinu, ka citām ģimenēm ir grūti un vēl grūtāk un ir vairāk bērniņi, citas problēmas. Bet neviens nevar iekāpt manās biksēs un izjust kā ir būt ar trīs zīdaiņiem un vēl lielāku bērniņu, kuram vecāku uzmanība ir nepieciešama tik pat loti cik mazajām māsām un brālim. To bezpalīdzību, kad esi viena un apkārt ir haoss un raudoši bērni. Naktis, kad miegs nav , jo ir raudoši bērni ar uzpampušām un niezošām smaganām. Nākamajā dienā nomazgājies dušā, uzkrāso skropstas , ved vecāko bērnu uz dārziņu un smaidi itkā viss ietu kā pa diedziņu.



Trīņiem un Tomam ir tie dēvētie interesantie vecuma posmi-divgadnieku, piecgadnieku u.c. tos posmus varētu turpināt, jo labāk nepaliks, paliks savādāk. Ha, bet es nevaru sūdzēties, man patīk un man patīk tā sajūta, ka viņi ir patstāvīgi, bet ar savu raksturu. Man patīk, ka lielais brālis par viņiem rūpējas un ik pa laikam visi kašķējas viens ar otru, jo tā ir reālā dzīve. Tas ir viens liels viesulis mājās. Jā, man patīk un tikpat es esmu nogurusi un izpumpējusies. Es mīlu to, ka man ir darbi, es mīlu to ''troliņu'' mājās, es mīlēju, ka varu iziet izvingroties uz Pole Dance un šis ir satriecoši, jo tur es jūtu cik stipras patiesībā man ir rokas, cik ļoti daudz viņas ir pārcietušas, naktis un dienas-visbiežak divi bērni izšūpoti, autokrēsliņā pārnēsāti, mantu kalni savākti, drēbes izkarinātas, cik rāvējslēdzēji ir aizstaisīti, nagi nogriezti un dupši nomazgāti. Kaut paspēju to apmeklēt dažas reizes, līdz viss tika nolikts uz pauzes, bet jūtu, ka tas ir tas veids kā es sajutīšu sievišķigumu un spēku atgriežamies.



Protams, es centos, ko mainīt ikdienā. Grāmatu lasīšana ir viens no veidiem, kurš man ļauj atslābināties tik ļoti, ka aizmiegu pēc pāris lapusēm, jo nogurums ir sakrājies pāris gadus uz priekšu. Tādēļ lasīšana nu jau iet gadu. Bet nē, es sevi nenosodu es eju savu ceļu lēnām un saviem soļiem. 2020. gada pavasarī apņēmības pilna nopirku Robina Šarma grāmatu Klubs "plkst.5 no rīta" , nu tik būs, celšos 5:00 moža un enerģijas pilna. Ātri sapratu, ka tas nebūs īstais laiks un ne mammai ar 4 bērniem, jo pa nakti vēl jāceļas ,ja ne pāris reizes tad vienu vai divas noteikti.

Vienkārši nebija mans īstais laiks, lai celtos 5:00 no rīta, tas nenozīmē, ka esi sliktāks un, protams, lai rastos ieradums, tas jāpraktizē vismas 66 dienas, lai būtu automātisks.

Brīžiem neko vairāk negribējās kā gulēt gultā un skatīties filmas, bet pie apstākļiem, kad neviens netraucē, trauciņš ar riekstiņiem un raudamais gabals uz ekrāna. Arī sasodītā vīna glāze nepalīdzēja, nepavisam, tā iedot tieši pretēju efektu-sevis žēlošanu.



2020. gads priekš manis bija emociju viesulis. Pirmais bloga ieraksts, jēziņ cik forši, tāda garšīga sajūta, ka esi atkal sociāls, kādam mani ieraksti palīdz un ir noderīgi. Ieraksts viens pēc otra, bet pienāca vasara pēc vīrusa sākšanās, viss uz tādas lielas jautājuma zīmes, visiem kāda baile piezagusies ar to kā būs. Man piezagās doma - ko rakstīšu tālāk? Bērni aug, zīdaiņu tēmas man nav vairs aktuālas. Neesmu sevī vēl atradusi to dzinuli, lai taisītu mājas darbnīcas, krāsošanas klubiņus un plastalīnu izstādes, lai ar to dalītos. Paldies, man pietiek ar Pikaso cienīgiem zīmējumiem uz sienām vai graciozo rozā marķiera līniju pa istabas sienām. Ar to es sevi mierinu, ka lai tas paliek bērnudārzam. Nē nē, tik traki nav, ja es neko viņiem neļautu tad Pikaso zīmējumi neatrastos tur, kur viņi šobrīd ir. Tas bija enerģijas izsmēlums, kuru neuzlaboja pat vēlme sākt ko jaunu. Bija jāmeklē risinājums, kuru ieguvu pie kouča. Atrast atbildes uz jautājumiem, ko tad īsti vēlos? Kas ir tas jaunais? Kas ir tas, kur varu sevi realizēt ārpus mājas? Kas būs tas, kas liks atkal justies sievišķigai un nozīmīgai? Paldies koučam Ievai, kuras jautājumi man lika atrast atbildes uz tā brīža situāciju.



Pieņēmu jaunus izaicinājumus. Jutos nozīmīga un novērtēta. Tomēr, kaut kas visu laiku pietrūka. Nākot pēc darba mājās vienmēr ir jampadracis , ne mirkli klusums. Līdz izlasīju vienu vienīgu teikumu.

"IEDOMĀJIES SAVU DZĪVI KĀ BANGOJOŠU UPI, TU VARI PELDĒT PA STRAUMI UN PIELĀGOTIES TĀS INTENSITĀTEI VAI PELDĒT PRET STRAUMI UN NOSLĪKT"

Tas man lika saprast, ka es nevaru izbēgt no esošās situācijas ar to ir jāiemācas sadzīvot. Tā ir mana dzīve un es varu tikai tai ļauties noliekot sevi priekšplānā. Būt harmonijā ar sevi! Tā izrādijās manas manifestācijas galvenā būtība.


Līdz ar ierakstu par kouču mani uzrunāja Monta podkāsta sarunai, kura izvērtās tik forša kā pati Monta. Iesaku pasekot viņas lieliskajiem podkāstiem un izaicinājumiem šeit. Izrunājāmies, protams, tālu ''aizpeldēju'' katru reizi no uzdotajiem jautājumiem, atgriežoties pie bērnu tēmām. Cik tipiski un nenoliedzmi dabiski atrodoties mammas lomā.

Nebeidzamie sevis meklējumi noveda no viena izaicinājuma līdz otram, kurus izpildot uz to brīdi sajūties patiešām dzīvs. Bet atkal, kaut kas noiet greizi un šoreiz vīrusa radītie aizliegumi sita viss stiprāk. Kārtējā neziņa, kārtējā mājsēde, kura nervus izdeldēja līdz mazam diedziņam.


MANIFESTĀCIJAS IZAICINĀJUMS


Nākamais izaicinājums pavīdēja sociālajos tīklos, protams, smīns un ironija. Šoreiz tas nāca no Montas,. Montai es ar kādu savu ķermeņa daļu uzticējos. Biju pamēģinājusi viņas meditācijas, ar skepsi uz tām raudzījos, jo biju taču mēģinājusi, kā Robina grāmatā teikts, tikai neviens nepateica, ka ar pirmo reizi var nesanākt. Tu gaidi sazin ko, atvērtās ''čakras'' , vīziju uzplūdus, tīras domas, bet tā vietā nāk virsū domas par neizdarītiem darbiem, veļas kalniem, traukiem , ko šovakar taisīt vakariņās? Līdz galam neizprotot meditācijas nozīmi var aizšaut greizi. Sāku celties 6:00 no rīta, ātri sapratu, ka man tas ir labākais laiks. Celties 5:00 man neizdodas ar tik lielu jaudu, tā 1h stunda miega man ir nozīmīga. Sāku ar meditāciju, bet būtībā, sāku ar austiņu iegādāšanos, lai netraucētu mājiniekus ar lieku troksni, tas bija pirmais solis pretī izaicinājumam. Meditācijas izmantoju youtube.com pieejamās vai Montas Instagram kontā. Jau pāris saglabātas uz telefona ekrāna, jo man patīk visu ātri un pa rokas ķērienam. WhatsApp grupa, kurā smelties iedvesmu un atbalstu bija tāds dzinulis neapstāties, ja uznāca domas, ka man šitas viss neizdodas.


Pateicību un afirmāciju rakstīšanu par šo, jau lasīju Robina Šarma grāmatā, Iekārtoju sev, protams, rozā kladīti kā īstai dāmai pienākas un katru rītu 20 minūtes ir mans un klades laiks. Atceros kā rakstīju afirmāciju, ka man ir Cloudberry plānotājs, un tā nu sagadījās, ka ziemassvētku vēcītis to piepildīja. Yes, it works. Tas vienozīmīgi ir liels palīgs plānot laiku, definēt savus mērķus un kā tos sasniegt - visu skaisti var pierakstīt plānotājā. Tā kā man patīk rakstīt garus tekstus, tad iekārtota klade ir daudz universālāka.


Bums un atkal veselība "saļogās" , nu kā tā? Es tak, visu daru pareizi un lietas sāk nokārtoties, tās, kuras pati sev uzstādīju. Migrēna vai atkal tik daudziem zināmā Veģetatīvā distonija? Galvas sāpēm un trauksmēm gribas tomēr rast cēloni. Viens,protams, ir - izdegšana, bet tā kakla velkošā sajūta nelika mieru līdz sāku izmēģināt jogu, kura man, sakot godīgi, neiet pie sirds, prasās, kaut kas aktīvāks. Bet, atkal visi stereotipi izgāzās, jo sajūta pēc 20 minūtēm izstaipoties ir lieliska, ko papildina gulēšana uz Pranamat ECO matrača. Protams, šīs trauksmes rada stress un tas, ka neesam iekšēji saskaņā ar sevi. Par šo varētu diskutēt un runāt ilgi, jo var neko arī nedarīt, bet, ja mums ir tā iespēja mainīt. Mēs nevaram izmainīt sevi, mēs varam izmainīt mūsu paradumus un domu virzienu.


"Man ir laba veselība. Mans ķermenis pats sevi dziedē"

Jānoformulē savs mērķis, ja mērķa nav mēs nevaram rast sev mieru, pārliecinātību, jo nav dzinulis, kas mūs velk darīt un sasniegt. Izaicinājums ir beidzies, bet esmu pieteikusies nākamajam, kuru vadīs Monta. Kāpēc? Es varu sēdēt kā "kūka" čīkstēt un aizbildināties ar bērniem, kaut nekad to neesmu darījusi, jo vienmēr atradīšu risinājumu un mierā nesēdēšu. Ar trīs zīdaiņiem un divgadnieku cepu kūkas, trīņu visu pirmā gada mēnešu jubilejās, nē man nebija laika, bet es atradu risinājumu-cepu kūku visu dienu vai izvēlējos ātrāko un vieglāko recepti, bet man bija KŪKA.


Es esmu ceļā uz sievišķīgo sevī, tas ne vienmēr nozīmē krāsotas lūpas vai perfekti lokotus matus, tas nozīmē būt harmonijā ar sevi un pieņemt sevi. Ja salūzti, celies, meklē palīdzību. Psihologs bijis viens no risinājumiem, kurš atrisināja lietas, kas saistītas ar bērniem, bet rakties pagātnē es negribēju un negribu. Es dzīvoju šodienā. Tu vari salūzt un neviens to nepamanīs, arī Tu pats līdz vienam brīdim...



Mamma Baiba.


0 comments

Recent Posts

See All

©2020 mamma Baiba