• Baiba Vilsone-Kovisāre

Mūsu ikdiena ar trīņiem +1

"Būs grūti" to dzirdējām bieži, bet negribējām piekrist, negribējām atzīt. Dzīvojām, tā teikt autopilotā, jo atskatoties šobrīd, tā vien liekas, ka tajā lielajā skrējienā nepamanījām kā aizrit dienas un vecākais dēls Toms no divgadnieka izaudzis par četrgadnieku.


Režīms


Tāda mums nebija ar pirmo bērnu, bet varbūt vajadzēja, tas būtu atvieglojis mūsu ikdienu. Jo salīdzinot ar trīņu audzināšanu mēs ikdienu rūpīgi plānojām. Plānojām dienas tā, lai spējam izdarīt mājasdarbus un atvilkt elpu atlicinot laiku sev, kurš atlika tikai bērnu miega laikos. Neskatoties uz to, ka viņi ir trīs, mēs spējām izveidot dienas režīmu un miega rituālus. Pirmajos mēnešos ir grūti kaut ko ieviest, bet lēnām nostabilizējoties miedziņam sākām veidot noteiktus miega un barošanas laikus.


Šādi izskatijās mūsu diennakts plāns pirmajos mēnešos ar trīņiem:


7:00 barošana

10:00 barošana/svēršanās

13:00 barošana

16:00 barošana

19:00 barošana/vannošana

22:00 barošana

01:00 barošana

04:00 barošana


Pirms katras barošanas tika mērītas tempratūras un mainīti pamperi, tāpat arī visus likām gulēt un modinājām reizē uz barošanām. Lieki teikt, ka pirmo pusgadu, vai pat vairāk, pa nakti gulēju kādas +/- 2h savelkot kopā visas gulēšanas minūtes. Tā bija laime, kad vīrs ar aukļiem palaida uz dažām dienām aizceļot ciemos pie draudzenes. Mīksts spilvens, klusums un miers, tik daudz stundas miegam. Jā, kāds nosodīja, kāds pārmeta, bet vai tad mamma nav pelnījusi? Sliktāk ir tad, kad mammas spēki ir cauri un viņa vienkārši izdeg gan fiziski, gan morāli. Ja ir iespēja, iesaku mammām izrauties no mājām, lai vismaz atgūtu spēkus un izgulētos. Protams, šīs izraušanās bija pirmajos mēnešos, tomēr mazie aug lielāki un sāk saprast, ka mamma nav blakus un līdz ar to tas viss ir sarežģitāk un emocionāli grūtāk.


Vēl nesen atradu pierakstus par katru dienu, kur redzams pienākušais svars gramos katram bērnam. Tādas lapiņas mums bija daudz divu mēnešu garumā. Žēl, ka pārvācoties esam pazaudējuši pierakstus par barošanu, jo arī sākumā katru dienu pa pāris gramiem mainijās pudelītes tilpuma daudzums. Tagad atskatoties atpakaļ uz to mazo svaru un pirmajām drēbītēm, adītajām cepurītēm un zēķītēm, sajūta, ka viņi bija kā mazas lellītes.



Sākumā bija ļoti viegli, kā jau zīdaiņi viņi tikai ēda un gulēja. Aktīvie brīži ilga līdz 20min, jo katra barošanas reize viņiem bija nogurdinoša. Tāds režīms turpinājās pirmos mēnešus, katru trešo stundu celties, uztaisīt pudelītes, nosvērt, tempratūras mērīšana, pamperu maiņa, pēc tam visas pudeles izmazgāt, nosterilizēt un vēl paspēt pa vidam kādu mājas darbu izdarīt vai padzīvoties ar vecāko bērnu. Tāds režīms bija visu diennakti. Ļoti grūti bija brīžos, kad kāds no mazajiem gulēja, bet kāds cits jau prasīja ēst, bet mēs strikti pieturējāmies pie sava plāna un modinājām guļavas. Tādu pašu taktiku ieturējām naktīs, ja viens mostas un vēlas ēst, tad tiek modināti visi, jo ja tā nedarītu, tad aizietu visa nakts barošanā, lai katru pabarotu savā laikā! Tā arī ieviesās režīms un visi intuitīvi juta, kad jāceļas un kad ir jāuzēd.


Šajā posmā vienīgais traucēklis trīņiem bija vēdera sāpes jeb kolikas. Mēs aktīvi meklējām piemērotu maisījumu, kurš der mūsu bērniem. Kaut gan pēc pieredzes ar vecāko dēlu Tomu (krūts bērns) un balstoties uz ārsta teikto, šīm vēdera sāpēm vajadzēja pāriet līdz 4-5 mēnešu vecumam. Tā brīža situācija bija saspringta, jo gulēts bija maz, vēderi sāp un raud visi reizē. Tad arī izmēģinājām dažādus pilienus un pulverīšus ar labajām baktērijām vēderiem, taču viss pārgāja pats no sevis, kad maziem bija ap 5 mēnešiem. Tas vienkārši ir jāizdzīvo un vēderi paši nostabilizējās. Nekādi pilieni, diemžēl,mums nepalīdzēja, bet mazināja mazliet šīs kolikas. Viss ko izmantojām - gulēšana uz puncīša, vēdera pamasēšana, silta vanna un kājiņu apļošana. Neizslēdzu faktu, ka nemieru un raudāšanu iespaidoja dienas apkārtējais ritms, vecākā bērna radītais troksnis, vai tas, ka ik pa laikam nāca palīgā aukles, kuras pie mums nedzīvoja. Konkrētu iemeslu ir grūti noteikt.


Gultas trīņiem


Internets bija izskatīts krustu šķērsu un vienīgais mūsu risinājums pinterest. Divas gultiņas salikām kopā, katrs savā ligzdiņā. Kā labu risinājumu atradām TROLL firmas gultiņas tās ir ērtas, kvalitatīvas un viegli transformējamas, kas bija noteicošais, lai saliktu vienu lielu gultu. Kad visiem nebija vairs vietu lielajā gultiņā un kad sākām nodalīt meitenes no puikām, tad atlika iegādāties vēl vienu gultiņu.

abas gultas kopā sastiprina ar savilcēju


Arī tagad, kad mazajiem ir 2 gadi, izmantojam šīs gultas un tuvākā laikā neplānojam ņemt ārā redeles, tas manuprāt, rada lieku stresu vecākiem un bērniem. Varam neuztraukties vai pa nakti bērns neizkāps un kaut kur neaizies. Viņi jūtas droši un nenojauš, ka ir iespēja paciemoties pie vecākiem. Tāpēc miegs ir labāks un kvalitatīvāks. Bet jūtu, ka aug bērni - aug prasmes un nu ir pienācis mirklis, kad mazās kājiņas ir atradušas ceļu līdz mūsu gultai un amats ir rokā, lai izkāptu no tās. Kā būs nākotnē, kā mazie aizmigs uz nakti ir grūti spriest, jo nākamās gultiņas mēs vēl meklējam un neizspruksim no tā, ka mazie sāks kāpt ārā un darīt savas lietas pirms miega. Tās lelles un mašīnas ir tik kārdinošas it īpaši, kad vecāki saka: "ir laiks gulēt".


Miega rituāls


Rituāls kā mazie iet gulēt ir pa visam vienkāršs, nebija viegli to ieviest, bet mums tas izdevās!

Tas mums ir pats labākais veids: Pirmos mēnešus miega režīma nebija nekāda, pagāja laiks kamēr tas noregulējās. Izmantojām nemierīgajās naktīs white noise skaņu, kura bija iebūvēta mamaRoo elektriskajā krēsliņā. Arī tagad ļaujam mazajiem aizmigt pašiem, ieliekam gultiņās un izejam no istabas. Sākumā, kad  raudāja gājām un mierinājām un tā katru nakti palika labāk. BET tas nenozīmē, ka ļāvām pārraudāties, bija brīži, kad rokas nolaidās un nebija spēka to turpināt, nebija arī spēka visus midzināt vienu pēc otra. Tā lēnām ieviesās šis ritms un nu jau mazie divgadnieki paši iet gulēt, brāļi vienā istabā un māsas otrā, tikai lielais brālis iet nedaudz vēlāk gulēt, jo tad neguļ neviens un visi smejas. Meitenes vienmēr sliktāk aizmiga un mazais brālis kā ielikām gultiņā tā acis ciet, bet ne šajā vecumā, kad viņiem jau 2 gadi, tagad ir citas domas galvā tikai ne miegs. Mēs neiespringstam ļaujam izrunāties, paskatīties grāmatiņu un pašiem aizmigt, ja raud aizejam un samīļojam, iedodam ūdentiņu un apsedzam. Kad jautā: ''Vai raudāšana netraucē miegu vienam otram un neuzmodina vecāko dēlu Tomu?'', tad atbilde ir, bet ir bijušas reizes, kad māsas viena otru sajūt, ka otra raud vai ir kāda vaina.

Ja mammas uztraucas par to, ka bērns raud un nav klāt vecāku, tad mēs vienmēr aizejam, kad dzirdam mazos raudam un man kā mammai miegs ir caurāks par cauru, dzirdēšu visu, kas notiek blakus istabās. Arī miega režīms mums ir iestrādājies un bērni iet gulēt gan pusdienslaiku, gan uz nakti aptuveni vienā un tajā pašā laikā 21:00. Līdz gadiņa vecumam jau ap 20:00 sākām gatavoties gulēšanai. Kādu brīdi izmantoju savu apģērba gabalu, tas mazajiem liek justies mierīgākiem sajūtot mammas smaržu sev blakus. Tik jauzmanās, ja galīgi maziņš zīdainīts, lai neuzrauj sev uz sejiņas. Vislabāk piesiet pie redeles. Kā viens no obligātiem rituāliem pirms miega - istabas vēdināšana.


Palēnām barošanas laiki samazinājās pirms gadiņa, kad arī pakāpeniski pēdējo nakts ēdienreizi nomainijām, kura bija ap plkst 5:00, uz ūdentiņu. Bērni sāka labāk gulēt, tik vēlme padzerties ūdeni bija bieža, bet arī tā izpalika, kad beidza lietot knupjus ap 1,8 gadiņu. Tad sajutām, ka bērni guļ arī visu nakti, nu jau ir tas posms pienācis, kad trīņiem ir divi gadi un izgulētās naktis ir vairāk par naktīm ar ieraudāšanos.



Līdz sešiem mēnešiem mums bija mazuļu ligzdiņas jeb manis šūtie pakavi, kuri bija ērti lietojami un sasienami galos gan mazuļa miegam, gan barošanai. Barojot mazos, ne vienmer kāds man bija palīgā, tāpēc mazos apguldīju ar pleciem (ne tikai pašu galviņu), lai nebūtu grūti kakliņam, uz pakava barošanai ērtā pozā. Atlika tikai atstutēt pudelītes ar dvieli un process izdevās. Kā arī miedziņam, manuprāt, pirmajos mēnešos ir ļoti svarīgi, lai viņi sajūtas kā mammas puncī un šo drošības sajūtu rada ligzdiņa vai pakavs.


Ļoti labs video, kur viegla un saprotama katra darbība, lai uzšūtu savu.

Vannošanās


Pirmajos mēnešos par vannošanos meitenes nebija sajūsmā, arī tagad divu gadu vecumā izrāda nepatiku par mazgāšanos, kaut gan vannu dienas bija retas, bet apmazgāšana notika katru vakaru ar lielu jampadraci. Izmantojām vannai mīkstā sūkļa materiāla paliktni un vēlāk jau ērtāku plastmasas paliktni ar slīpu muguras daļu. Neaizrāvāmies ar liekiem līdzekļiem, tikai ar tīru ūdeni un matiņiem izmantojām Babe šampūnu pret piena kreveli. Tāpat arī dupšiem izmantojām Sudocrem, kad bija nepieciešamība. Nu, jau šis process paliek vieglāks un var sadalīt meiteņu un puiku mazgāšanās laikus. Jā, laikam šis ir labākais variants, jo meitenēm, kā jau meitenēm negribas saslapināt matus, katra ūdens šļakata sejā ir pārdzīvojums un zinot to, ka puikas iet kā haizivis pa vannu, visa grīda ir tikpat slapja kā vanna, tad mēs sadalam pa divi.

Zobiņi


Trīņiem tāpat kā lielakam brālim zobiņi iznāca ātri un brīžiem ar lielu tempratūru un nemierīgām naktīm. Jā, šīs naktis neaizmirsīšu nekad, ar trīs raudošiem un nenomierināmiem bērniem. Nekādas smēres diemžēl nepalīdzēja un tāpat kā ar vēdēriem tas viss ir vienkārši jāpārdzīvo. Varam tikai atvieglot šo procesu ar aukstām graužamajām mantiņām, vai kādu aukstu produktu (leduskapī paturēt burkāna gabaliņu, bet jauzmanās lai viņi to nenokož) un mazliet ar savu pirkstu pamasēt smaganiņas.

Atradām labu zobu pastu piena zobiem, protams grēkojam un uz ātro paķeram veikalā vienkārši kādu parastu zobu pastu bērniem, bet svarīgi ir, lai šo zobu pastu var rīt nost, jo mazie vēl nesaprot, ka ir jāizspļauj ārā. Lielākai daļai pastu ir rakstīts, ka nedrīkst norīt, bet ikdienas skrējienā to nemaz nepamanam un neizlasam. Weleda zobu pasta ir tā, kuru bērns drīkst norīt. Zobu birstes sanāk mainīt diezgan biežii, tās tiek ātri vien sagrauztas un ar viņām tiek mazgāts viss, kamēr mamma tīra vienam tikmēr otrs ir jau notīrijis sienas, izlietni vai podam vāku. Sākumā visērtāk lietot silikona uzpirksteni un vēlāk izmantot zobu birstes ar apaļo kātiņu, lai viegli mazais to var satvert. Tagad kad trīņiem jau ir divi gadiņi viņi paši mierīgi ieguļās klēpī un ļauj izmazgāt zobiņus, jo mazākiem esot viņi spurojās pretīm, bet zobi bija jāmazgā tāpat.


Pa vidu tam visam mājsaimnieču lietas, laiks sev, laiks vīram, laiks vecākam bērnam. Tas viss bija un ir, tikai rūpīgi plānots vai mirkļos, kad rodas izdevība. Līdz šim, šis bijis viens no grūtākajiem un mīlestības pilnākajiem laikiem. Lai cik nodeldēta šī atziņa ir, bet "tos īstos un savējos cilvēkus redzi, tad kad Tev iet grūti". Paldies manai ģimenei un draudzenēm, kuras bija klāt un nekad neatteica palīdzību. Trīņu dēļ esmu iemācijusies nekautrēties un lūgt palīdzību, jo bērniem vajag atpūtušos un laimīgu mammu un Tēti.


Mamma Baiba!

©2020 mamma Baiba