• Baiba Vilsone-Kovisāre

Pārsteigums! JUMS BŪS TRĪŅI!

Gaidīju ārsta pirmo vizīti vienkāršu ar apstiprinājumu tam, ka puncī kāds mitinās. Negaidīju, ka iznākšu no kabineta kā trīņu mamma. Sajūtas virmuļoja daudz un dažādas, bet sākumā tas viss likās neticams. Bija panika un smiekli, jo tam nav neviens gatavs. Dvīņus jau mazliet gaidīju un pieļāvu, ka tā varētu būt, jo rados taču...


Ilgi un dikti domāju, kā pateikt vīram to, ka "otrs" bēbis pieteicies. Pašai tas tapa zināms Toma divu gadu jubilejā, tā teikt - dubultprieks. Tā kā kāzas svinējām maijā un uz tām nevarēja ierasties mana draudzene, tad nolēmām augustā uztaisīt tikai viņai un mums mini fotosesiju. Protams, iešāvās galvā doma, ka labākais veids, kā pateikt, būs šī fotosesija. Tā arī saplānojām- pateikšu vīram ar kanvas palīdzību. Tāds interesants un zīmīgs moments, kad gaisā laidām trīs baltus balonus… Kāpēc trīs? Jo tā taču smukāk.


Ar šīs fotosesijas palīdzību arī atklāju jaunumus, kurus vīrs uzzināja, tikai ieraugot bildi fotokamerā "MUMS BŪS OTRS BĒBIS".



Pirmā ārsta vizīte "nogāza mani gar zemi". Ārsts mani brīdināja, ka neko nevar zināt, lai pārāk nepieķeros pie šīs ziņas, jo šādās situācijās gadās visādi… Bet katrā ārsta vizītē tas arvien vairāk apstiprinājās - visi mazie zirnīši auga arvien lielāki un spēcīgāki. Naktīs guļot, tā vien likās, ka tas viss nosapņots, un, ceļoties no rīta, sapratu, ka tomēr nē, tas viss ir pa īstam. Katru dienu galvā 100 dažādu domu, plānu un neziņa par to, kā būs.


Tā kā viens puika Toms jau mums ir, tad tāda klusa cerība bija, lai vismaz pie šīs trīskāršās grūtniecības to vienu mazo princesīti piešķir, lai mammai ir, ko pucēt. Par to, kāds būs dzimums, ārsts ātri pateica, bet ar tādu piebildi - nekas 100% nav drošs, jo tik grūti noteikt, ja pa vidu daudz kājiņu, rociņu, un visi kustas, kā nu kurais. Gribas teikt, ka ārstam katru apskates reizi mugura bija slapja. Tā aptuveni arī vīram paziņoju - solās būt divas meičas un brāļuks. Par vārdiņiem nebija lielu diskusiju, zināju - ja būs meita, tad Emma, puika Miks, atlika vārds otrai māsai. To saistīju ar māsu -Emia. Lai visiem īsie vārdiņi ar četriem burtiem.


Foto: Raivo Sarelainens


Tā sākās lielākais pārbaudījums un izmaiņas mūsu dzīvē. Lai cik brīžiem ir grūti, tas ir labākais, kas ar mums noticis. Jā, to arī mēs dzirdējām, ka būs grūti, kā tad tiksim galā u.t.t Negribējās piekrist, gribējām pierādīt, ka viss būs labi un tas nav nekas neizdarāms, jo nav jau variantu. Šie divi gadi prasīja un vēl joprojām prasa daudz enerģijas, nervu un iekšējo resursu. To nevar salīdzināt pat ar dvīņu grūtniecību, jo vecāki ir divi un rokas četras, bet bērni - četri.


Kā visiem pietiks vietas? Kā visus pabarot? Kā viņus kopā paņemt? Kā iziet pastaigāties? Kā nolikt gulēt, lai viens otram netraucētu? Kā izskatīsies mans ķermenis ar un pēc trīņiem?

Šos jautājumus pirmajā mēnesī uzdevu sev katru dienu. Ik mirkli nāca raudiens, tad prieks un atkal raudiens. Ne jau no tā, ka negribētu bērnus, bet no tā, kā atrisināt to visu.



Ko teica pats tētis? "Kā būs, tā būs – forši!” Bet vīriešiem jau tas citādāk - emocijas ir daudz mierīgākas un noklusētas. Bet lepnumu par to, ka būs trīņi, nevarēja nepamanīt. Viņa atbalsts bija tas, kas vajadzīgs tajā brīdī, un vīra pozitīvisms, kas pasaka, ka viss būs labi un mēs tiksim ar visu galā, jo bērni ātri izaug. Un tā arī ir. Atskatoties uz šo laiku, jāteic - tas paskrējis ļoti ātri. Grūtajos brīžos šķita, ka laiks velkas lēni un dienas ir pārāk garas. Ikdienā, esot lielā skrējienā, pat nepamani, kā vecākais bērns no divgadnieka ir jau teju piecgadnieks. Varbūt tāpēc man izpalika tā saucamā dzemdību depresija, jo tai nebija laika, bija citas rūpes un raizes. Protams, nogurums darīja savu, bet tas jau ir cits stāsts...


Seko mums un lasi daudzus citus stāstus par to kā mums iet.



Mamma Baiba

©2020 mamma Baiba