• Baiba Vilsone-Kovisāre

Lielā brāļa attiecības ar trīņiem

Lielais brālis Toms - šobrīd teju piecgadnieks, bet trīņu dzimšanas brīdī divgadnieks. Ne tik liels un ne tik mazs 2 gadi un 7 mēneši, vēl maziņš, lai pieņemtu to kā pašsaprotamu, ka tagad mājās būs par trīs maziem bērniem vairāk. Bēbīši - tā viņš viņus sauc vēljoprojām, kaut visi jau ir divgadnieki. Kad ejam pakaļ mazajiem uz bērnudārza grupiņu, tas ir pirmais vārds, kuru Toms iesaucas atverot durvis… Mīļi! Domāju, ka tā vairākus gadus vēl viņus sauksim. Laikā, kad trīņi piedzima, slimnīcā tika izsludināta karantīna-gripas dēļ. Nevienu apmeklētāju neielaida, it īpaši terapijas nodaļā-tas bija stingri aizliegts. Nezinot to, uz pāris minūtēm Toms ieraudzīja savas divas māsas Emmu, Emiu un brāli Miku. Tā pa īstam, ar pieskārieniem un bučām, viņš trīņus satika tikai mājās - pēc 10 dienu pavadīšanas slimnīcā.

Pirmā satikšanās


Ilgi gaidīta, bet nebijām tam gatavojušies, nebijām pārdomājuši kā labāk sagatavot Tomu trīņu ienākšanai ģimenē. Bet vai viss būtu izdevies, ja plānotu?


Atbraucām mājās ar dāvanām, priekš Toma, kā pārsteigumu no katra bēbīša. To darījām ar domu, lai viņš sajustos mīlēts arī no trīņu puses. Tas nostrādāja un palīdzēja viņam aprast ar jauno situāciju uz to mirkli. Pieaugušajiem tas ir pašsaprotami, bet kā ar mazu bērnu? Kā ar mazu bērnu un to, ka ienāk vēl trīs bērni? Pirmajam bērnam būt un sagaidīt mājās vēl trīs ar, kuriem jādala vecāku uzmanība, istaba un mantas? Es nespēju iedomāties ar kādām iekšējām emocijām Toms cīnījās, jo ik pa laikam izjūtām to sajūtu, ka greizsirdība ir un ļoti liela no viņa puses.

Sākums bija diezgan mierīgs, neskatoties uz to, ka visa mūsu uzmanība bija tikai trīņiem. Kaut palīgā bija ome, tās uzmanības Tomam bija diezgan maz. Pirmo mēnesi, visi kopā, apradām ar jauno ģimenes modeli un tad Toms atsāka savas bērnudārza gaitas.



Toms bērnudārzā

Nebija viegli ar trīņiem izvadāt Tomu, taču labi, ka dārziņš atradās rokas stiepiena attālumā. Bet pārvācoties pēc diviem mēnešiem, tas jau bija 10 minūšu brauciens. Tas prasīja lielāku plānošanu, kā no rītiem tikt uz dārziņu, kurš paliks pie trīņiem, jo vīrs atsāka strādāt. Paldies mūsu draugiem un manai māsai, jo palīdzība Toma aizvešanā vai atvešanā nekad netika atteikta.


Bet pamatā centāmies dienas saplānot tā, lai paši spējam aizvest un atvest Tomu, lai vismaz tās minūtes, ko pavadījām turp un atpakaļ ceļā varētu veltīt tikai Tomam. Tās bija tās 10 minūtes, kad viņam tika nedalītas uzmanības no mums. Jā maz, bet tāda bija tā laika situācija un mums to atlika tikai pieņemt. Uzvedība apmeklējot bērnudārzu Tomam nemainījās, tā teikt solis atpakaļ izpalika, varbūt brīžiem uz podiņa iešana piekliboja, bet tā teikt - bēbīšiem nemēģināja līdzināties, kā ir dzirdēts. Bet dusmas gan izpaudās, kā agresīva rīcība, bet ne aiz ļauna kā audzinātājas teica - uzmanības deficīts, kurš izpaudās kādu pagrūžot vai aizmetot mantas.



Gribētos teikt, ka viss bija labi, viss bija skaisti, bet tad es melotu… pat mierīgākais bērns sevī spēj turēt sava veida aizvainojumu un tas var izpausties dažādos veidos, dažādos vecumos. Kā psiholoģe minēja, labāk ir, kad bērnam dusmas nāk uz āru, jo apslāpētās emocijas var izlauzties 16 gados un ar sliktām sekām.



Greizsirdība


Smieklīgākais bija tas, ka pēc divu nedēļu kopā būšanas, Toms teica, ka - nu jau pietiks, vedam bēbīšus prom. Es viņu sapratu līdz pašiem sirds dziļumiem, jo pēc divām nedēļām sākās vēdersāpes un jā- dēļ tām bija grūti pat mums pieaugušajiem, ka raud visi reizē… tad kāds stress tas ir bērnam. Šobrīd tikai atskārtu, ko tas mazais cilvēks ir pārcietis savā divgadnieku vecumā un ko lika pārciest mums? Greizsirdība mijās ar divgadnieku vecuma posmu, ar to, ka apzinājās kā pievērst mūsu uzmanību un kā pārbaudīt mūsu, kā vecāku robežas, bet tomēr tas laika posms viņam licis pieaugt ļoti strauji. Jau no paša sākuma, kad uzzinājām, ka būs trīņi, stāstījām to Tomam katru dienu. Cik iespējams sagatavot mazu bērnu tādam notikumam, ja paši vecāki nav tam gatavi un nezin ko sagaidīt?

Varu izdalīt tos posmus, kad lielajam brālim bija interesanti ar trīņiem-barošana, kad forši un aizraujoši kratīt piena pudeles un likt bēbīšiem tās mutēs. Un posms, kad mazie jau sāka aktīvi kustēties uz segas un krēsliņos, tad Toms varēja izpausties. Dejas un mūzikas klipu demonstrēšana. Tajā laikā nevarēja vien sagaidīt, kad dzīvosies ar mašīnām un spēlēs bumbu ar mazo brāli Miku. Pamperi? Nē, nē tos gan ar aizturētu degunu, pat negribēja aiznest. Retu reizi labprātīgi atnesa, jo piesolīju, ka varēs palīdzēt to uzvilkt. Mēģinājām iesaistīt viņu ikdienas lietās un pastaigās.




Lai mazinātu greizsirdību un veltītu visu mūsu uzmanību Tomam radot to drošības sajūtu un mīlestību, kura, iespējams, bija mazāk izrādīta ikdienā, organizējām kopīgus braucienus uz veikalu, bērnu laukumiņu vai kādu tālāku braucienu tikai ar Tomu.

Plānotais ceļojums izdevās lielisks un tas bija tas, kas nepieciešams, lai baudītu viens otra uzmanību, klātbūtni un mīlestību. Saprotam, ka nākotnē tādi būs nepieciešami ar katru no bērniem, lai spētu ieraudzīt un izjust bērnus kā individuālu personību, jo esot kopā ar visiem, iespējams, palaižam garām tās īpašības un rakstura šķautnes, kas piemīt katram mūsu bērnam. Kaut trīņi ir dzimuši vienā dienā un vienā zvaigznājā, katrs ir ar savu raksturu un pat savām raksturīgām palaidnībām.


Māsu, brāļu attiecības


Attiecībās ar mazajiem Toms ir mīļš, bet kā jau tajā divgadnieka vecumā savi niķi un uzmanības deficīta izgājieni izpaudās ik pa laikam. Tās negulētās naktis un sagurums deva man pa nerviem katru dienu, iekšēji sapratu, ka Tomiņš ir maziņš un trīņi vel tikai zīdainīši, bet domas uzmācās…kā var neklausīties mūsos, ja jādara tā, un kā var nesaprast, ko sakām un kā var darīt ļietas, kas ir aizliegtas. Var un tas ir dabiski, jo bērnam nav vēl tikai attīstās un mācās, viņš nespēj domāt kā mēs-pieaugušie. Divgadniekiem tik raksturīgi ir sākt apzināties savu "Es" un to, ka mans ir mans un tas nenozīmē, ka viņam ir ar savām mantām jādalās.

Tajā laika posmā, kad trīņiem bija 5-6 mēneši, apmeklējām smilšu terapiju kopā ar Tomu un ļoti iespiedās atmiņā frāze : "Divgadnieks nesaprot, ka viņam jādalās ar savām mantām, jo tas ir tāpāt kā Tev mammai likt dalīties ar savu kosmētiku vai matu fēnu ar visiem, kuri ienāk tavā mājā", šo liku aiz auss, katru reizi, kad dusmojos, ja Toms neiedeva trīņiem kādu savu mantiņu, ko viņi bija noskatījuši.

Ar mantām visi dalās nelabprāt, jo tagad trīņiem ir posms, kad apzinās savu "Es" un visas mantas definē, kā savas, jeb "tas mans" un katrs zina, kura ir kuram manta. Mūzika… mūzika ir tā, kas visus vieno un nomierina, lai cik jocīgi tas neliktos -katram ir sava mīļākā dziesma un tai skanot visi nosauc vārdu, kuram tā dziesma ir mīļākā.


Starp brāļiem ir cita draudzība un komunikācija, varētu teikt, ka pat konkurence un mantu dalīšana, bet ar māsām Tomām ir daudz mīļāka un emocionālāka saite. Šī saite ar katru māsu viņam ir citādi mīļāka, Emia ir daudz mīļāka, jo raksturā ir stipri līdzīgāka Tomam, vairāk velk uz palaidnībām. Bet Emma ir nosvērtāka un dāmīgāka, visu apdomās divreiz. Bet mīļums, kas nāk no lielā brāļa Toma pret māsām ir neaprakstāms.

Lielākā vēlēšanās ir iemācīt, lai katrs spēj paļauties viens uz otru. Mājās var plēsties un strīdēties, bet ārpus mājas viens par visiem un visi par vienu. Un, ja gadās nepatikšanas, kuras bail stāstīt vecākiem, lai uztic savā starpā un palīdz viens otram jebkurā situācijā!

Lai gan šis posms ir sarežģīts un grūts, kad visi ir aktīvi un parādās interese visu izpētīt, paņemt, noņemt, sabērt un ēdot visu izmētāt, jo foršāk, ka ēdiens izrādās māk lidot… tas ir vieglāks atskatoties uz zīdaiņu periodu. Plēšanās savā starpā dēļ mantām ir sava veida konkurence, kas ir tikai loģiska, jo viņi ir četri bērni, kuri aug, kuri veidojas par personībām ar saviem dažādajiem raksturiem. Plēšanās un kaušanās nenozīmē, ka bērniem kaut kas vainas, tā ir sava veida aizstāvība un savas taisnības izcīnīšana, kura noderēs bērniem pieaugot. Kaut visi plēšas, viņi spēj arī viens otru samīļot un pateikt "pai". Tas ir pierādijies, ka divgadnieki spēj sevi apzināties, spēj atšķirt labas un sliktas lietas, spēj ievērot noteikumus. To ļoti labi izjūt dārziņā, tāpēc esam ieviesuši dažus noteikumus mājās, protams, katru dienu kāds no punktiem nobrūk un neizdodas realizēt, bet noteikts mērķis un cenšanās to sasniegt, jau vien ir progress.


Disciplinēšanas metodes


1. Noteikumu piemērošana – svarīgi iedibināt skaidrus un konkrēti formulētus noteikumus, lai regulētu ģimenes dinamiku un noteiktu ierobežojumus mijiedarbībā ar bērnu. Noteikumi jāievieš kopā ar sekām, par kurām bērniem ir jābūt labi informētiem. Šīm sekām jābūt loģiskām, saprātīgām, proporcionālām un saistītām ar slikto uzvedību, un tās jāpiemēro loģiski un konsekventi.


2. Stingrs atgādinājums – sakiet tikai to, kas nepieciešams, lai pārtrauktu bērna nevēlamu uzvedību. ” Pietiek”, ” Nē”


3. Uzvedības kalendārs – vienojieties par sagaidāmo uzvedību, balvu, ko bērns par to saņems, kā arī izskaidrojiet nepaklausības sekas. Izveidojiet īpašu kalendāru, kurā atzīmējiet reizes, kad bērns ir labi uzvedies. Balva var būt īpaši pasākumi ar bērnu vai ciemošanās pie draugiem. Pēc iespējas izvairieties no materiālām balvām- naudas, konfektēm utt.


4. Dabiskās sekas – Piemēram, ja bērnam nepārtraukti jāatgādina, lai viņš kārtotu rotaļlietas, tad parādiet viņam, kādas ir dabiskās sekas- viņam vairs nav, ar ko rotaļāties. Tādējādi dodam viņiem iespēju mācīties no viņa paša uzvedības dabiskajām sekām. Dabisko seku metodi NEpiemērojiet tad, ja sekas var apdraudēt bērna veselību vai drošību.


5. Atmaksa – ja bērns ir sabojājis kāda cita īpašumu, liekat, lai viņš to salabo vai par to samaksā.


6. Privilēģiju atcelšana – piemēram, aizliegt skatīties TV uz kādu laiku vai lietot mobilo tālruni. Pārliecinities, ka bērns ir sapratis, kāpēc viņam šī priekšrocība ir atņemta.


7. Time-out – metode ir efektīva, ja bērns zaudējis kontroli. Ievediet bērnu kādā drošā vietā, lai viņš tur uzturas uz kādu laiku līdz ir nomierinājies (piemēram, 1 minūte katram bērna gadam). Uzslavējiet bērnu par to, ka nomierinājies.

Ik pa laikam meklēju un lasu informāciju par bērnu audzināšanu un esmu uzgājusi dažas lapas pēc kā vadīties, tik cik vispār šajā ikdienas skrējienā spēju. Katra mamma labāk jūt, kas būtu labāks viņas bērniem un ģimenei. Dažas noderīgas saites, kurās var smelties informāciju un padomus:


Iedvesmojoši un informatīvi Instagram konti


@espats.lv (Viktorija Ozola)

Nesen atklāju ļoti noderīgu un vērtīgu kontu par bērniem, tik ļoti būtu noderējis tajā laika posmā, kad Toms bija divgadnieks.


@marta.marija.sproge

Iedvesmojoša mamma un sieviete, ikdiena un bērnu mājmācība


@dzenes_uzdevumi_berniem

Zināšanas bērnu izglītībai (vērtīgi 20 minūšu live) par dažādām tēmām un digitālie krājumi bērniem jebkuram vecuma posmam


Mājas lapas

https://lina.lv/

http://paligsvecakiem.lv/

https://www.izaugtmilestiba.lv/


Atceramies,ka katrs bērns ir savādāks, katra ģimene ir savādāka un nevajag salīdzināt ne savu bērnu, ne sevi ar citiem.


Mamma Baiba!

©2020 mamma Baiba