• Baiba Vilsone-Kovisāre

Trīņu grūtniecība

Sākot rakstīt šo sadaļu sāku domāt vai tiešām visu atcerēšos, jo tas taču bija sen. Bet lasot savas piezīmes sajūtas tādas kā tas viss būtu noticis vakar. Vai es spēšu to izstāstīt citiem? Bet tad, netīši paverot lādi ar svarīgiem dokumentiem, ieraudzīju savu grūtnieču dienasgrāmatu, jeb pierakstus un māmmiņu pasi. Tad nodomāju - ja nu kādai mammai tas noder, kādai dvīņu, vai trīņu mammai, kura ir satraukusies un ir neziņā kā tas būs un ar ko rēķināties? Varbūt varu iedot to mieru un pozitīvisma devu, ka tas nav nekas neiespējams un viss būs labi. Nav jāskrien ar galvu sienā un jādomā: ''Ko tagad darīt, un kā tas viss būs!''.

Šādi jaunumi par dvīņu/trīņu grūtniecību spēj izsist pamatu zem kājām, it īpaši pirmajos mēnešos. Vajag nekautrēties un aiziet pie psihologa, tas palīdz daudz dažādās situācijās, kad šķiet, ka pati netiec vairs galā ar emocijām un domām. Es arī par to biju domājusi, bet tā arī neaizgāju, jo īstos vārdus un atbalstu deva mani tuvinieki. Viss ir galvā! Katra sāpe vēderā, sānos vai kur citur, nenozīmē, ka kaut kas nav labi, tā var būt un tāpēc tā ir grūtniecība. Protams, vienmēr vajag konsultēties un meklēt palīdzību pie ārsta, ja jūti, ka kaut kas nav labi, jo kurš par mums rūpēsies, ja ne mēs paši.

Labi, ka ir šī piezīmju klade, tik interesanti tagad palasīt un apskatīties sonogrāfijas bildītes, kuras esmu saglabājusi no katras ārsta vizītes, tādas man bija katru mēnesi. Šī dienasgrāmata glabā abas manas grūtniecības piezīmes un detaļas gan ar pirmā dēļiņā Toma grūtniecību, gan ar trīņu Mika, Emmas un Emias grūtniecību. Tagad var salīdzīnāt abas un abas. Ja ar Tomu puncī biju satraukusies, tad ar trīņiem bija tāds liels miers, neskaitot pirmos divus mēnešus, ka Tu sāc aptvert notiekošo.

Pirmais mēnesis

Divas strīpiņas. Tests pozitīvs.


Otrais mēnesis

Sāk jau palikt slikti ap dūšu, bet tā vēl samērā mazdrusciņ. Vēlāk gan, tas mazdrusciņ pārgāja uz pamatīgu toksikozi. No rīta cēlos un jutu, ka pirmais ir jātiek ātrāk uz vannas istabu. Bija arī labie rīti, ka ātri spēju apmānīt sevi ar ūdeni, vai kādu sausiņu. Visgrūtākie bija tie, kuros jāceļ vecākais bērns Toms uz dārziņu, jo sapratu, ja ilgāk ļauju sev pagulēt, jo mazāka ir toksikoze, bet straujie un agrie rīta cēlieni beidzās pie poda. Tā arī ''draudzene'' toksikoze mani nepameta līdz pat kādai 18-20 nedēļai, grūti atcerēties precīzu laiku. Nekas daudz man nepalīdzēja to mazināt, arī sausiņi nedeva vēlamo rezultātu, tikai tas, ja varēju ilgāk pagulēt no rītiem. Vakaros nebija ne miņas no toksikozes un ēst varēju visu "pieklājīgās" porcijās. Bieži mammas izjūt vēlmi pēc sāļiem gurķīšiem vai pēc pikantām lietām, bet ne man, man tas bija uzpūtenis. Es varēju visu katliņu ar uzpūteni apēst viena pati

Ak jā, tad nāca, jauna ''draudzene'' kunģa dedzinātāja. Visu biju gatava atdot, lai nebūtu šīs sajūtas. Tika izmēģināts gan Ranitidin Olainfarm pēc ārsta norādes, gan Rennie, gan pat soda ar ūdeni. Tā arī nomocījos visu grūtniecības laiku. Visi mierināja ar to, ka vēders aug un kuņģis tiek saspiests un tas ir dabisks process. Bet diemžēl problēma bija citur. Tomēr iesaku tām māmmiņām pārbaudīties pēc bērniņa piedzimšanas, kurām ir stipra un bieža kuņģa dedzināšana, jo tas var būt kas nopietnāks par stanadarta dedzināšanu grūtniecības laikā.


Trešais un ceturtais mēnesis

Bija tāds interesantas, sajūtas tādas, kā mazi burbulīši staigātu pa vēderu. Pat nezinu, kā to nosaukt. Manuprāt, tās nebija kustības, bet atgādinājums, ka ''mēs šeit esam''. Vēders tāds kā pīrāgus saēdusies. 17. nedēļā kino apmeklējuma laikā, jau sajutu to pazīstamo dunku labajos sānos un atlika tikai minēt, kura trīņa kustība tā bija?! Kad man prasa: ''Kā bija, kad visi trīsi reizē trakoja pa vēderu, kad kustējās, vai zināji kurš tas ir?'' Sajūtas ar trīnīšiem ir tādas pašas kā pie viena bērna grūtniecības, viss kustas tikai daudz spēcīgāk un brīžiem pat sāpīgi, it īpaši naktīs. Arī pēdējos divos mēnešos, jau braukt pie stūres bija liels izaicinājums manām ribām. Tās dabūja trūkties dienu un nakti. Bet, vai es zināju, kurš tajā brīdī spārdās? Aptuveni, tik cik sonogrāfijās parādīja, kuros sānos un kā katrs guļ. Sajūtas bija sireālas, aktīvajos periodos vēders uz visām pusēm grīļojās un tos brīžus noķert kadrā neiespējami, jo uz pasūtījumu nekas nenotiek un, kad gribam mēs, tad negrib viņi.


Tā nu katru mēnesi devos uz savu vizīti pie daktera - vai bija, kas savādāks un specifiskāks? Nē, nekas savādāks kā pie viena bērna grūtniecības. Vizītes un analīzes, kā ierasts. Šeit gan gribu piebilst - ģenētikas analīzes nevarēja veikt pie trīsaugļu grūtniecības, tāpēc vienkārši atlika dzīvot un domāt pozitīvi. Ko arī darīju, gāju uz darbu, vedu Tomu uz dārziņu un nekas īsti ikdienā nemainijās izņemot fiziskas darbības, kuras uz beigām sāka palikt diezgan ierobežotas.


Sarunājām ar Tomiņu, ka mamma viņu nevarēs vairs celt un nest, tas bija vienīgais ko baidījos darīt, protams brīžiem bez tā neiztiku. Tas nemainīja Toma attieksmi pret punci, to viņš vienmēr samīļoja un sabučoja un teica: ''Tur ir māsas.'' Tad vēl nezinājām dzimumus, kā vēlāk uzzinājām daļa taisnības jau Tomiņam bija. Atceros kā tagad, viņam kinderolā bija meitenīte no sērijas "Nejaukais Es", kurai bija melni mati saķemmēti astē uz augšu, Toms teica, ka tā esot māsa. Beigās izrādijās ka būs tādas divas māsas priekšnieces, tikai ar blondiem matiem un mazais brālis.


Septītais un astotais mēnesis

Pēdējie divi mēneši nebija viegli, visvairāk smagumu izjuta mugura, jo kaut vēders nebija salīdzinoši liels un svars pēdējā mēnesī bija +18kg, tas bija smags uz manām ķermeņa proporcijām. Es nenēsāju grūtnieču jostu, mēģināju, bet tā man radīja lielāku diskomfortu, kustoties un pieliecoties spieda vēderu, varbūt tā būtu bijis vieglāk mugurai, bet tajā brīdi man nepatika. Par striju daudzumu nevaru sūdzēties, viss kā pienākas, pāris uzradās - tā lai ir par atmiņu, ka tur pabijuši trīs mazi iemītnieki. Biju iedomājusies, varbūt strijas mazinātu jostas nēsāšana, jo tomēr staigājot vēders bija gana nostiepts, taču īstas pārliecības nav. Vienīgā sabiedrotā šajā laikā bija kokosa un Madara firmas eļļiņa.



Diena pirms dzemdībām

Vienīgā bilde no pēdējās dienas (redzama augstāk), tās dienas vakarā sagaidīju trīņus. Nekas neparasts, manikīra vizīte, pāris dienas iepriekš frizieris, jo zināju, ka tam visam laika pēctam īsti nebūs. Fotogrāfēties man nebija vēlēšanās, tik ātrie foto kadri spogulī kā atzīmi ar augošo vēderu. Bilde, vismaz, paliks kā piemiņa ar visiem sadzīves elementiem - mistkasti un trubām fonā. Tās dienas vakarā vēl paspēju noandelēt dažas lietas, kuras apsolīju nākamā dienā izsūtīt ar domu, ka vēl jau nostaigāšu kādu laiciņu, kaut paredzētais laiks jau bija stipri pāri un tas tikai priecēja, jo ilgāk iznēsā, jo labāk attīstījušies bēbuki.


Ierados slimnīcā tās dienas naktī uz neplānotu ķeizaru, zināju, ka nebūs dabiskās dzemdības, bet neviens slimnīcā par to, ka būs trīņi nenojauta. Tā teikt - uztaisiju pārsteigumu dakteriem.

Tā arī šis skaistais un neatkārtojamais mirklis pienāca!

Trīnīši nāca pasaulē sveiki un veseli. Mazie piedzima 29. martā, zaļajā ceturtdienā, nepilnās 36 nedēļās. Tā mēs visa ģimenīte - Tētis, Mamma, Toms un jaundzimušie Emma, Emia un Miks satikāmies. Pēc 10 pavadītām dienām intensīvās terapijas nodaļā, devāmies mājās.


Paldies visiem dakteriem, kas palīdzēja kā arī intensīvās terapijas nodaļas personālam par sirsnību.


Mamma Baiba!

©2020 mamma Baiba